Dūmu  (melnās)  pirtis

Latvijas laukos sastopamas vairāku veidu pirtis, viena no tām – dūmu jeb melnā pirts. Tā ir vissenākā pirts, ko latvieši izmantojuši daudzu gadu simtu senā vēsturē. Tūristiem melno pirti piedāvā nobaudīt etnogrāfiskie muzeji, kuru teritorijā tās ir saglabājušās. Arī jaunizveidotās atpūtas vietas kā vienu no ekstrām piedāvā jaunuzceltas melnās – dūmu – pirtis. Varam droši apgalvot, ka senās kultūras iezīmes tiek pārmantotas arī mūsdienās. Vērtības, kas izturējušas gadsimtu laika pārbaudi, godājamas arī moderno tehnoloģiju laikmeta cilvēkiem.

Dūmu pirts ir īpaša. Tā ir koka baļķu celtne ar dabiskā materiāla jumta segumu (niedres, skaidas, sūnu velēnas) un tiek būvēta bez skursteņa; tai ir mazi lodziņi, durvis un šķirbas sienās. Dūmu dēļ jau pa gabalu var manīt, ka tiek kurināta pirts. No tālienes šāda pirts kurināšanas laikā izskatās visai eksotiski – dūmu mutuļi veļas āra gan pa logiem un durvīm, gan pa speciāli celtniecības laikā atstātām šķirbām sienās. Šķiet, tūlīt iebruks jumts un pirti pārņems uguns liesmas. Neraugoties uz skatu no ārpuses, pirts ir ugunsdroša. Melnās pirts galvenā atšķirība ir krāsns uzbūve. Krāsns ir liels akmens krāvums (uz kura tiek novietots katls ūdens sildīšanai), zem kura speciāli ierīkotā vietā tiek dedzināta malka – attiecīgi akmeņiem pamazām sakarstot. Kurināšanas laikā gan lodziņš, gan pirts durvis ir atvērtas. Dūmi sasilda ne tikai krāsns krāvuma akmeņus, bet arī pirts sienas. Sakarsētie krāsns akmeņi ir vienīgais siltuma avots šādā pirtī. Kurināšanas laikā dūmi cirkulē pa pirts telpu un sodrēji uzkrājas uz  griestiem un sienām, kur arī paliek, nodrošinot pirtī praktiski sterilu vidi. Kā zināms, dūmi satur formaldehīdus, kas ir vieni no labākajiem antiseptiķiem. Tāpēc mūsu senči pirti izmantoja kā vietu, kur dzima bērni, jo tā saimes mājās bija vistīrākā un drošākā vieta gan jaundzimušajam, gan māmiņai.

Sodrēji ir labs absorbents, kas uzsūc visas nepatīkamās smakas no iepriekšējā pirts apmeklējuma, tāpēc patīkami pirti apmeklēt vienlaikus lielākam cilvēku skaitam. Dūmi koncentrējas pie pirts griestiem, un sodrēji nelielā daudzumā nosēžas uz pirts grīdas un lāvas, tāpēc nav jābaidās nosmērēties. Krāsns kurināšanas beigās nesadegušās malkas paliekas izņem no krāsns un iznes ārpus pirts. Svarīgi, lai pirtī nebūtu tvana gāzes. Pēc kurināšanas aizver pirts durvis, logus un kādu laiku nogaida, līdz no telpas izdalās tvana gāzes paliekas. Pirms pēršanās ar karstu ūdeni apšļāc pirts grīdu, sienas un krāsns akmeņus. Tādējādi līdz minimumam tiek samazinātas sodrēju paliekas pēc kurināšanas. Pirts iegūst neatkārtojamu aromātu, un var sākt pērties. Karstums šādā pirtī ir vienmērīgs un spēcīgs. Lai palielinātu karstumu, gars jāuzmet uz akmeņiem. Tas nozīmē – krāsns akmeņi prasmīgi jāapšļaksta ar siltu ūdeni. Uzmest garu jāmāk, nemākulīgas rīcības rezultātā krāsns akmeņi tiks pārlieku ātri atdzesēti un pirtī karstums mazināsies, līdz ar to pēršanās prieki izpaliks, tāpēc gara uzmešanu uzticiet pirts saimniekam, kas vislabāk pārzina savas pirts īpatnības.

Pirtiņas ierasti atrodas dabisko ūdenstilpņu tuvumā, jo pelde vēsā dīķa vai ezera ūdenī dos pilnīgāku pēršanās baudas sajūtu. Skaistā neskartās dabas ainava sniegs emocionālu baudu, kas mūsdienās būtiski nepieciešama visiem lielpilsētas iedzīvotājiem. Sakārtosim un relaksēsim sevi ar to, ko dod mums daba. Nemeklēsim brīnumzāles tur, kur to nav, paņemsim to, ko senču kultūra un daba pasniedz kā uz delnas. Atliek tikai pašiem saklausīt vēlmi sevi mīlēt un cienīt savu veselību.